Pasaules ekonomikā palielinās recesijas riski

Enerģijas krīze Eiropā, Krievijas iebrukums Ukrainā, strauji augošās procentu likmes, pieaugoša spriedze finanšu tirgos, augstā inflācija un mājsaimniecību pirktspējas kritums, satricinājumi nekustamo īpašumu tirgū un nulles COVID-19 stratēģija Ķīnā, kā arī patēriņa struktūras normalizēšanās pēc COVID-19 pandēmijas arvien vairāk apdraud globālās ekonomikas izaugsmi. Tas ir licis Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) kārtējo reizi samazināt 2023. gada pasaules ekonomikas prognozes no 2,9% šī gada vasarā līdz 2,7% šobrīd, un šis ir ļoti būtisks globālās ekonomikas izaugsmes tempu kritums pēc 6% pieauguma 2021. gadā. Ja neskaita COVID-19 pandēmijas sākumu 2020. gadā, tad 2023. gadā pasaules ekonomikā ir gaidāma lēnākā izaugsme kopš 2009. gada. Tomēr riski joprojām ir lejupvērsti un arī SVF ir brīdinājis, ka grūtākais brīdis pasaules ekonomikā vēl ir tikai priekšā. Vienlaikus gan pasaulē, gan Baltijā faktiskā ekonomiskā situācija joprojām ir pietiekoši laba un situācijas pasliktināšanās pagaidām ir redzama pārsvarā tikai noskaņojuma rādītājos. Taču recesijas riski arī mūsu reģionā tuvākajos 6 līdz 12 mēnešos ir augsti.

Eirozonā inflācija ir sasniegusi 10% un Baltijā cenu kāpums ir pārsniedzis pat 20%, savukārt pasaulē kopumā 2022. gadā inflācija būs tuvu 9%, kas ir augstākais globālās inflācijas līmenis kopš 1996. gada. Straujš dabas resursu cenu kāpums joprojām ir galvenais inflācijas virzītājs, taču, lai nepieļautu noturīgas inflācijas nostiprināšanos un algu cenu spirāles veidošanos, centrālās bankas ir sākušas strauji celt procentu likmes. ASV bāzes procentu likmes ir pārsniegušas 3%, savukārt eirozonā 6 mēnešu Euribor likme ir sasniegusi 2% un finanšu tirgus vērtējumā varētu pietuvoties 3%. Vienlaikus ir gana daudz pazīmes, ka inflācijas augstākais punkts ir tuvu un inflācija pasaulē tuvākajos mēnešos, visticamāk, sāks mazināties. Pandēmijas preču deficītu periods ir beidzies – daudzās nozarēs noliktavas atkal ir piepildītas un jaunie pasūtījumi pasaules rūpniecībā sāk samazināties, savukārt konteineru pārvadājuma izmaksas starp Ķīnu, ASV un Eiropu ir sarukušas teju par 80 % no to augstākā līmeņa pērnā gada beigās. Tāpat kopš maija pārtikas, metālu, kā arī naftas cenas pasaulē ir sarukušas par gandrīz 20 %. Tikmēr pasaules pārtikas cenas kopš aprīļa ir sarukušas par gandrīz 14 %. Taču zemāka inflācija un recesijas riski automātiski var nenozīmēt procentu likmju samazinājumu, jo pārāk ātrs likmju samazinājums var atkal izraisīt jaunu inflācijas vilni pēc gaidāmās recesijas pārvarēšanas.

Eiropas valstīm ir izdevies ātrāk nekā plānots sagatavoties ziemai un gāzes krātuvju piepildījums oktobra vidū ir pārsniedzis 90%, pat neskatoties uz Krievijas piegāžu apturēšanu un Nordstream gāzes vadu sabotāžu. Pilnās dabasgāzes krātuves un siltais rudens ir mazinājis tūlītējo pieprasījumu, un Eiropai ir izdevies Krievijas gāzi aizvietot ar citiem avotiem. Tā rezultātā dabasgāzes cenas Eiropā ir noslīdējušas zem 150 eiro par megavatstundu no vairāk nekā 300 eiro augusta beigās. Tomēr pat pilnas dabasgāzes krātuves nespēj nodrošināt Eiropas ziemas gāzes patēriņu un Eiropas enerģētiskā situācija būs atkarīga no importa plūsmām, tādēļ pilnībā enerģijas piegāžu pārrāvumus joprojām izslēgt nevar. Tāpat bez Krievijas gāzes nebūs viegli nodrošināt pietiekamu dabasgāzes krājumu apjomu 2023./2024. gada ziemai, jo globālajā tirgū pieejamais sašķidrinātās gāzes apjoms var nebūt pietiekams, lai kompensētu Eiropas importu no Krievijas.

Enerģijas krīzes dēļ recesijas draudi Eiropā ir augstāki nekā, piemēram, ASV. Lai arī enerģijas deficīta risks ir mazinājies, tas nav pilnībā izslēgts un inflācija, kas ir pārsniegusi 10%, liek ECB celt procentu likmes pat situācijā, kad ekonomikas izaugsme jau kļūst vājāka. Septembrī patērētāju noskaņojums eirozonā ir noslīdējis līdz vēsturiski zemākajam līmenim, atrodoties pat zem 2008. un 2020. gada zemākajiem līmeņiem, Vācijā patērētāju nodomi veikt lielus pirktumus strauji sarūk un Vācijas uzņēmēju nākotnes arī ir noslīdējušas zem 2008. gada līmeņa. Vienlaikus inflācija Eiropā joprojām ir 10% un procentu likmju kāpums sāk ierobežot arī valstu iespējas atbalstīt savas ekonomikas, ko uzskatāmi parādīja ļoti negatīvā finanšu tirgus reakcija uz Lielbritānijas plāniem samazināt nodokļos uz papildus aizņemšanās rēķina.

Tomēr ekonomikas bremzēšanās pazīmes ir redzamas un 2022. gada 2. ceturksnī IKP pieaugums ir sācis palēnināties. Latvijas IKP 2. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieauga par 2,9%, Lietuvā – par 2,6% un Igaunijā - tikai par 0,6%. Kopš 2022. gada februāra uzņēmēju un patērētāju noskaņojums Baltijā ir jūtami pasliktinājies un patērētāju noskaņojums nokrities līdz līmenim, kāds pēdējo reizi bija vērojams Covid-19 pandēmijas sākumā. Tomēr rūpniecības produkcijas izlaide un mazumtirdzniecības apjomi ir palielinājušies, darba tirgus joprojām ir spēcīgs un kreditēšana Baltijā turpina augt, lai gan ir izveidojusies nepieredzēta plaisa starp negatīvu patērētāju noskaņojumu, un augošām algām, kā arī mazumtirdzniecību.

Lai arī dabasgāzes cenas Eiropā kopš augusta ir samazinājušās, tās joprojām ir ļoti augstas. Pie pašreizējām elektrības, dabasgāzes un naftas cenām, Baltijas valstu energoresursu gada imports sadārdzinātos par aptuveni 1,5 miljardiem eiro Igaunijā, 2 miljardiem Latvijā un vairāk nekā 3 miljardiem Lietuvā. Tas ir aptuveni 5-6% no IKP un kopā ar pārtikas cenu kāpumu tas ir liels šoks ekonomikai. Daļēji šo kāpumu palīdzēs segt valstu atbalsta pasākumi, savukārt Eiropā tiek meklēti administratīvi un likumdošanas instrumenti, ar ko varētu samazināt energoresursu cenas un it īpaši pārraut ciešo saikni starp elektrības, un dabasgāzes cenām. Tomēr finanšu slogs uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem ievērojami pieaugs, pirktspējas saruks un situācija ekonomikā pasliktināsies. Un enerģijas jautājums nav tikai par finansēm. Bez Krievijas importa, normālam patēriņam dabasgāze šogad Baltijas un Somijas reģionā nepietiks. Inčukalna krātuvē oktobra vidū bija aptuveni 13 TWh dabasgāzes, savukārt patēriņš ziemas periodā Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Somijā ir tuvu 50 TWh. Klaipēdas un Inkoo dabasgāzes termināļi šoziem nespēs nodrošināt pietiekamu importa apjomu. Tomēr labā ziņa ir tā, ka, izmantojot alternatīvus enerģijas avotus un īstenojot saprātīgus taupības pasākumus, dabasgāzes patēriņš mūsu reģionā jau ir samazinājies par aptuveni 30%. Ja to izdodas saglabāt, tad dabasgāzei šogad vajadzētu pietikt, taču cenas ir un būs augstas, un priekšā gan mums, gan Eiropai ir 6-12 grūti mēneši.

Eiro izteiksmē mazumtirdzniecības apgrozījums augustā visās trīs Baltijas valstīs pieauga par gandrīz 20% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Tomēr tas lielā mērā ir noticis uz inflācijas rēķina un pirktspējas kritums kļūst arvien jūtamākas. Augustā mazumtirdzniecības fiziskais apgrozījums, neskaitot inflāciju, tikai nedaudz pieauga Latvijā un Igaunijā, savukārt Lietuvā tirdzniecības fiziskie apjomi nedaudz samazinājās. Patērētāju noskaņojums Baltijā tāpat kā eirozonā kopumā šobrīd ir tikai nedaudz labāks kā 2009. gadā, un augstās energoresursu cenas ziemas mēnešos pasliktinās mājsaimniecību finansiālo situāciju. Patiesībā mājsaimniecību finansiālās situācijas pasliktināšanos redzam jau šobrīd, pirms apkures rēķinu saņemšanas. Mājsaimniecību noguldījumi bankās Baltijā vairs neaug, tirdzniecībā apgrozījuma pieaugums apsteidz algu kāpumu, un ir sākuši augt patēriņa kredīti. Šobrīd inflācija Baltijā ir pārsniegusi 20% un šobrīd vēl turpina augt, taču tuvākajos mēnešos ir gaidāms inflācijas maksimums un nākamā gada sākumā inflācijai vajadzētu sākt mazināties.

Eiropā energoresursu dārdzība jau ir likusi energointensīviem uzņēmumiem apturēt vai ierobežot ražošanu. Un uzņēmēju aptaujas liecina, ka jaunie pasūtījumu rūpniecībā pasaulē mazinās, savukārt dažādu preču krājumi noliktavās, kas COVID-19 pandēmijas laikā ievērojami saruka un daudzviet parādījās zināmi deficīt, šobrīd ir būtiski atjaunojušies. Vājāks ārējais pieprasījums jau ir jūtams arī Baltijā. Augustā Latvijā un Igaunijā ražošanas apjomi rūpniecībā samazinājās par 1,2-3,7% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, un, lai arī Lietuvā vēl turpinājās spēcīgā izaugsme, jauni pasūtījumi rūpniecībās mazinās visās Baltijas valstīs. Saskaņā ar Nordpool publicētajiem datiem, septembrī un oktobrī elektroenerģijas patēriņš Baltijā ir sarucis par 5-10% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Protams, augstās cenas veicina elektroenerģijas taupīšanu, un vienlaikus strauji aug elektroenerģijas ražošana pašpatēriņam. Bet tas, visticamāk, neizskaidro visu patēriņa kritumu; te drīzāk ir signāls par tālāku rūpnieciskās aktivitātes mazināšanos. Papildus tam, inflācijas izraisīts pirktspējas kritums būs jūtams ne tikai Baltijā un tas nozīmēs mazāku rūpniecisko preču patēriņu, kā arī aktivitāti būvniecībā. Piemēram, ASV koka dēļu cenas jau ir atgriezušās pirms pandēmijas līmenī. Tas kopā ar enerģētisko krīzi Eiropā liek domāt, ka ražošanas apjomi Baltijas rūpniecībā 2023. gadā varētu sarukt.

Lai arī kreditēšana Baltijas valstīs ir aktīva un nekustamo īpašumu cenas turpina augt, tomēr būvniecībā ir redzamas bremzēšanās pazīmes. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 2022. gada 2. ceturksnī būvniecības fiziskie apjomi Latvijā un Igaunijā samazinājās par attiecīgi 13,7%, un 1,4%, savukārt Lietuvā būvniecības apjomi pieauga vien par 1,4%. Straujais cenu kāpums un nenoteiktība, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā ir apturējis atsevišķu projektu realizāciju. Vienlaikus dēļ inflācijas ir sākušas augt arī procentu likmes un 6 mēnešu Euribor likme, kas vēl jūnija sākumā bija 0%, šobrīd ir sasniegusi 2%. Baltijas nekustamo īpašumu tirgū pagaidām gan ļoti lielas izmaiņas neredzam, jo likmju kāpums ir tikai tikko noticis un situācija ekonomikā kopumā joprojām ir laba. Tomēr augstākas procentu likmes mazinās pieejamā hipotekārā kredīta apjomu un tam būs ietekme uz nekustamo īpašumu tirgu. Papildus tam Baltijā vairāk nekā 90% hipotekāro kredītu ir ar mainīgām likmēm, tādēļ procentu likmju kāpums ietekmēs ne tikai jaunos pircējus, bet arī cilvēkus, kuriem jau ir hipotekārie kredīti. Tomēr banku kreditēšana pēdējos gados Baltijā ir bijusi gana piesardzīga un parādu līmenis mūsu reģionā ir viens no zemākajiem Eiropā. Nekustamo īpašumu darījumu skaits Baltijā šogad ir nedaudz sarucis, un Latvijā ir sākušas samazināties padomju laika sērijveida projektu dzīvokļu cenas. Būvniecības cenu un procentu likmju kāpums bremzēs aktivitāti nekustamo īpašumu tirgū, kā arī būvniecībā. Taču lielam kritumam, visticamāk, nav pamata, jo nekustamo īpašumu cenu attiecība pret ienākumiem Baltijas valstīs ir pietiekoši saprātīgā līmenī, un mazāku privātā sektora aktivitāti būvniecībā tuvākajos gados palīdzēs kompensēt gaidāmā ES ekonomikas atjaunošanas fonda līdzekļu ieplūde ekonomikā.

Bezdarba līmenis Baltijas valstīs turpina samazināties, un Lietuvā, kā arī Latvijā bezdarbs ir noslīdējis līdz pirms pandēmijas līmenim 2019. gada nogalē, bezdarbs Baltijā šobrīd ir robežās no 5,2% līdz 6,5%. Vienlaikus darba algas turpina augt par aptuveni 10% gadā, taču šogad cenu kāpums ievērojami apsteidz ienākumu pieaugumu. Tā rezultātā iedzīvotāju pirktspēja samazinās, bankās vairs neaug depozīti, iedzīvotāji sāk izmantot COVID-19 laikā izveidotos uzkrājumus un aug patēriņa kredīti. Augstā inflācija noteikti radīs papildus spiedienu celt algas, taču pēdējos 10 gados inflācijas nozīmē algu pieaugumā ir bijusi maza un lielā nenoteiktība ekonomikā varētu nedaudz piebremzēt algu pieaugumu. Lēnāka ekonomikas izaugsmes ir redzama arī mazākā darba sludinājumu skaitā, taču par ļoti lielām izmaiņām darba tirgū pagaidām nav pamata runāt. Protams, darba tirgus tikai ar novēlošanos atspoguļo tendences ekonomikā un situācija var mainīties.

Labā ziņa ir tā, ka Baltijas reģiona iekšējā ekonomika ir gana spēcīga: parāda līmeņi ir zemi, finanšu sistēma stabila un nekustamo īpašumu tirgus ir bez acīmredzamām būtiskām pārkaršanas pazīmēm. Tādēļ par 2008. gada krīzes atkārtošanos pamata runāta nav, taču ekonomikā tuvākajos mēnešos ir gaidāma lejupslīde. Jaunie pasūtījumi rūpniecībā jau sarūk, augstās pārtikas un enerģijas cenas mazina iedzīvotāju pirktspēju. To arvien vairāk jutīs arī dažādas tirdzniecības un pakalpojumu nozares. Tāpat pakāpeniski sāk pasliktināties arī situācija darba tirgū, tādēļ tuvākie 6 līdz 12 mēneši Baltijas ekonomikā būs sarežģīti un nākamgad kopumā Baltijas valstīs IKP varētu samazināties par 0,2% līdz 0,6%. Arī inflācija nākamgad noteikti mazināsies, taču enerģijas tirgū situācija būs ļoti saspringta arī nākamajā ziemā un finanšu tirgus vērtējumā dabasgāzes cenas varētu saglabāties augstas līdz pat 2025. gadam. Augstā inflācija un augošās procentu likmes nozīmē to, ka budžeta iespējas ir mazākas nekā tās bija COVID-19 pandēmijas sākumā. Laiks kad valstis varēja aizņemties par ļoti zemām vai pat nulles procentu likmēm ir beidzies, un aizņemšanās likmes jau ir būtiski augušas, savukārt finanšu tirgi ir ļoti uzmanīgi izvērtē valstu rīcību. Piemēram, Lielbritānijas mēģinājumi plaši atbalstīt ekonomiku ir izraisījuši strauju valūtas kursa kritumu un procentu likmju kāpumu, kas jau rada riskus finanšu stabilitātei. Un fundamentāls risinājums enerģijas krīzei ir nevis subsīdijas patēriņam, kas īstermiņā ir vajadzīgas, bet investīcijas energoefektivitātē, atjaunojamo resursu ražošanā un gāzes importa infrastruktūrā.