Īstermiņa ciklisks inflācijas pieaugums pēc ekonomikas un resursu krituma 2020. gadā šobrīd ir loģisks, un pārejošs inflācijas pieaugums bija vērojams arī pēc 2008.-2009. gada finanšu krīzes. Taču aktuāls ir jautājums, vai tam sekos ilgstošāks inflācijas pieaugums vai arī globālajā ekonomikā turpināsies jau ierastais zemas inflācijas periods. Lielākais faktors par labu augstākai inflācijai noteikti ir ļoti apjomīgie monetārās un fiskālās stimulēšanas pasākumi, kas joprojām turpinās. To rezultātā ASV naudas piedāvājums (M3) pērn audzis par aptuveni 25%, kas ir straujākais pieaugums kopš otrā pasaules kara, savukārt eirozonā naudas piedāvājums audzis aptuveni par 10%, kas ir straujākas kāpums kopš 2008. gada. Patēriņu cenu inflāciju tas šobrīd neietekmē, jo ir sarucis naudas apgrozības ātrums, kas nozīmē to, ka nauda atrodas finanšu sistēmā. Arī Latvijā mājsaimniecību noguldījumu apjoms pērn audzis par 12%, kas ir straujākais noguldījumu kāpums kopš eiro ieviešanas. Taču nav grūti iedomāties situāciju, ja pēc COVID-19 ierobežojumu atcelšanas šī nauda no finanšu sistēmas sāktu nonākt reālajā ekonomikā, it īpaši, ja paralēli sāktu palielināties patērētāju bažas par inflāciju. Vienlaikus, protams, nevaram aizmirst, ka arī pēc 2008.-2009. gada krīzesrekordzemas procentu likmes, centrālo banku finanšu aktīvu iegādes un apjomīgie fiskālie deficīti radīja bažas par inflāciju, kas nepiepildījās. Arī inflāciju ietekmējošie strukturālie faktori, piemēram, rietumu sabiedrību novecošanās un zemā dzimstība, kā arī ražošanas sistēmu globalizācija, COVID-19 krīzes ietekmē nav mainījušies. Tas liek būt piesardzīgiem, prognozējot strauju inflācijas kāpumu šoreiz, taču inflācija būs būtisks makroekonomiskās politikas jautājums tuvākajos gados.